Zinātniskie fakti
Floutings kā atbalstošs un stimulējošs līdzeklis spēcīgi iedarbojas vienlaicīgi uz vairākiem līmeņiem – fizisko, emocionālo, intelektuālo un garīgo. Bet rodas pamatots jautājums, kā gan tik pasīva procedūra kā floutings, spēj izraisīt tik aktīvu labvēlīgu iedarbību? Šis jautājums ir nodarbinājis zinātniekus visā pasaulē jau no floutinga izgudrošanas brīža. Pētījumi floutinga laboratorijās joprojām turpinās, un pa šo laiku uzkrātie zinātniskie sasniegumi ir apkopoti vairākās atšķirīgās, taču savstarpēji saistītās teorijās, kuras izskaidro nenoliedzami apbrīnojamos floutinga ietekmes mehānismus.
1.Antigravitācijas teorija.
Peldspēju, ko ķermenis iegūst, pateicoties piesātinātajam angļu (Epsomas) sāls šķīdumam, atbrīvo to no gravitācijas ietekmes, ļaujot floutētājam reāli izbaudīt bezsvara stāvoklim vispietuvinātākās, izjūtas. Pēc zinātnieku domām, 90% no visas centrālās nervu sistēmas darbības tiek novirzīti, lai kompensētu gravitācijas ietekmi uz cilvēka organismu. Gravitācija līdz ar citām parādībām, iespējams, ir visizplatītākais cilvēka sliktās veselības cēlonis. Sāpošas muguras un locītavas, atkārušies vēderi, nogurušas kājas un sasprindzināti muskuļi – tas viss ir mūsu unikālās, bet nedabiskās vertikālās staigāšanas rezultāts. Saskaņā ar šo teoriju, noņemot slodzi, ko smadzenēm un skeletam rada zemes pievilkšanas spēks, floutings atbrīvo milzīgu enerģijas daudzumu un lielus smadzeņu sektorus darbam ar apziņu un iekšējiem pārdzīvojumiem.
2. Smadzeņu viļņu teorija.
Vēl interesantāks fenomens par labi izzinātajiem alfa-viļņiem, ko smadzenes izstaro atpūtas laikā, ir Theta-viļņi, ko pavada spilgtas atmiņas, brīvas asociācijas, pēkšņas atziņas un radoša iztēle, kā arī svētlaimība un vienotība ar Visumu. Tas ir mistisks, produktīvs un augstvērtīgs stāvoklis, ko ir ārkārtīgi grūti noturēt, jo, tiklīdz smadzenes sāk izstarot Theta-viļņus, cilvēks parasti aizmieg. Tas ir galvenais iemesls, kas parasti ir apgrūtinājis šo smadzeņu radīto viļņu izpēti. Viena no iespējām, ko var apgūt, lai spētu izstarot Theta-viļņus, ir meditācijas māksla. Pētījumi, kas veikti ar vairākiem dzenbudistu mūkiem un tika pierakstīti ar oscilogrāfu, parādīja, ka mūku izstaroto alfa un Theta viļņu daudzums, meditācijas laikā atbilst viņu spējai sasniegt dziļu meditatīvu stāvokli, kas savukārt ir atkarīgs no klosterī pavadītajiem gadiem. Tāpēc lielākos Theta-viļņu apjomus spēja ģenerēt mūki, kam bija vairāk nekā divdesmit gadu meditācijas pieredze, tajā pašā laikā atrodoties nomoda stāvoklī. Tā kā vairākums no mums dažādu iemeslu dēļ nav gatavi pavadīt divdesmit gadus klosterī, der zināt, ka dažas minūtes pēc floutinga seansa sākuma cilvēks sāk ģenerēt Theta-viļņus, neieslīgstot miegā. Tādā veidā viņš pilnīgi skaidri uztver spilgtus attēlus un radošas domas, atrodoties pie pilnas apziņas. Līdzās tam Theta-viļņi turpina stimulēt cilvēka radošo iztēli vēl vismaz divas nedēļas pēc floutinga seansa.
3. Kreisās un labās smadzeņu puslodes teorija.
Cilvēka smadzeņu pusložu funkcionēšanas principi fundamentāli atšķiras. Kreisā puslode darbojas analītiski, sadalot nelielus informācijas apjomus sastāvdaļās un detalizēti tos izmeklējot. Turpretī labā puslode, pilnīgi pretēji, savāc kopā sadalītās sastāvdaļas. Tā balstās uz dažādiem vizuāliem un cita veida modeļiem un spēj intuitīvi un zibenīgi apstrādāt lielus informācijas apjomus. Tomēr labās puslodes tēlu un simbolu vienotību parasti izjauc kreisās puslodes skaļā prātošana, kuras verbāli analītiskās īpašības Rietumu kultūrā nez kāpēc tiek vērtētas augstāk par iepriekšminētajām apvienošanas spējām. To var ilustrēt ar piemēru, ka saulainā pēcpusdienā mēs neredzam zvaigznes debesīs, kaut arī nav šaubu, ka tās nekur nav pazudušas. Neskatoties uz to, nesenie pētījumi ir parādījuši, ka floutings pastiprina labās puslodes darbību, izslēdzot visus ārējos stimulus, ļauj būt mums pašiem, radīt savu pasauli pēc savām vēlmēm un dzīvot tajā.
4. Smadzeņu trīsvienības teorija.
Vadošais amerikāņu pētnieks Pols Maklīns (Paul McLean) no
Nacionālā Veselības institūta (National Institute of Health) pēdējo 25 gadu laikā izdarīto pētījumu sērijā pierādīja, ka cilvēka smadzenes sastāv no trīs kārtām, no kurām katra atbilst noteiktam cilvēka evolūcijas posmam. Saskaņā ar smadzeņu trīsvienības teoriju, pašā galvas kopsmadzeņu apakšā sēž mazītiņš smadzeņu šūnu kamoliņš – ķirzaksmadzenes, kas ir atbildīgs par galvenajiem instinktiem – pašsaglabāšanos un vairošanos. Vēlāk evolūcija veicināja jaunu smadzeņu šūnu “cepurītes” rašanos ap jau esošajām ķirzaksmadzenēm. Šī šūnu cepure (vidus smadzenes) izraisīja to, ko mēs šodien pazīstam kā emocijas. Smadzeņu nākošais evolucionārais solis saredzams t.s. korteksā vai domājošā smadzeņu pusložu attīstībā. Kortekss uztver, analizē un šķiro no maņu orgāniem saņemtos ziņojumus un atbild par atmiņu, intelektu, apziņu un runu. Neskatoties uz to, ka smadzeņu daļu funkcijas daudzviet sakrīt, tām ir ļoti atšķirīgs ķīmiskais sastāva, struktūra un darbības stils. No vienas puses: trīs smadzenes izklausās labāk nekā vienas, tomēr nezināmu iemeslu dēļ koordinācija starp korteksu un divām senākajām smadzeņu kārtām nav pilnīga, un tādēļ pastāv disasociācija starp augstākiem un zemākiem līmeņiem, ko Maklīns nosauca par “šizo-fizioloģiju”. Mēs to pārdzīvojam kā pretrunīgas tieksmes – apzinīgo un neapzināto, mežonīgo un civilizēto, izvirtību un mīlestību, verbālo un racionālo. Reizēm visi trīs līmeņi darbojas pilnīgā saskaņā. Kā likums, tas notiek mūsu dzīves ārkārtas situācijās, kad prāts un ķermenis apvienojas vienā veselā un mēs rīkojamies spontāni, bez jebkādas piepūles. Tomēr paredzēt tādu retu parādību ir grūti. Par laimi, tagad mums ir pieejami dati, kas liecina, ka, pastiprinot iekšējo procesu apzināšanos, pateicoties iespējami samazinātam fiziskā uzbudinājuma stāvoklim, floutings nostiprina vertikālo smadzeņu struktūru, harmonizējot to atsevišķo daļu savstarpējo komunikāciju.
5. Smadzeņu neiroķīmiskā teorija.
Zinātnieki salīdzinoši nesen konstatējuši, ka smadzenes ir pie endokrīnās sistēmas, piederošs orgāns, kas izdala milzīgu daudzumu mūsu uzvedību regulējošu neirohormonālo vielu. Mūsu smadzenes ražo hormonus, kuriem pateicoties mēs izjūtam laimi, trauksmi, kautrību, seksuālo tieksmi. Katrs no mums izdala atšķirīgu šīs vielas daudzumu. Tie, kam vairāk endorfīnu, kas ir dabīgie opiāti, gūst vairāk prieka no dzīves, nekā tie, kam šo hormonu ir mazāk. Eksperimenti liecina, ka floutings stimulē endorfīnu ražošanu organismā, vienlaicīgi samazinot stresa un kortizola hormonu līmeni, kas izraisa spriedzi, uztraukumu, neapmierinātību, bet fiziskajā ķermenī izpaužas kā sirds un asinsvadu slimības, paaugstināts asinsspiediens un holesterīna līmenis asinīs. Sievietes organisms grūtniecības laikā saražo astoņas reizes vairāk par vidējo rādītāju. Pateicoties tam, mazulis šajā laikā atrodas absolūtā laimes stāvoklī. Tas arī izskaidro patiesi embrionālo svētlaimi, kādu cilvēks piedzīvo floutinga laikā, jo apstākļi šeit ir ļoti pietuvināti pirmsdzemdību perioda apstākļiem mātes vēderā. Ķermenis ritmiski pulsē, un smadzenes aktīvi izmet asinīs endorfīnus. Tas viss stimulē zemapziņas atmiņu un var ļaut atgriezties pirmspiedzimšanas sajūtu atmiņās.